Sociālās tirgus ekonomikas 70 gadu jubileju un Vācijas markas dzimšanu Vācijas valdība atzīmēja Berlīnē ar svinīgo ceremoniju. 1948. gada 21. jūnijā Rietumvācijā tika noteikts valūtas reformu ekonomiskais modelis, kas tiek uzskatīts par labklājības un izaugsmes nodrošinājumu. "Sociālā tirgus ekonomika ir mūsu valsts ekonomiskās veiksmes pamats," sacīja kanclere Angela Merkele, turpinot, ka tā ir sevi pierādījusi, bet tai jāreaģē arī uz pārmaiņām un jāattīstās tālāk.
Politiski šī reforma bija iespējama, pateicoties Vācijas ekonomikas ministram un vēlākajam kancleram Ludvigam Erhardam (1897-1977), kurš tiek uzskatīts par sociālās tirgus ekonomikas tēvu. Ekonomikas profesors Alfrēds Millers-Armaks (1901-1978) bija gudrā galva, kas stāvēja aiz tā. Abi vācu tautsaimniecības politikas pamatlicēji balstījās uz konkurences principu, vēlmi gūt sasniegumus un valsti, kas aizsargā brīvību un vienlaikus rūpējas par sociālo vienlīdzību.
Mērķis bija radīt tautsaimniecības sistēmu tā, lai varētu rasties labklājība plašā apjomā. Cilvēkiem jādod iespēja rūpēties par sevi un, ja nepieciešams, tie jāatbalsta ar sociālo politiku. Priekšnoteikums bija apvienot tirgus ekonomikas efektivitāti ar kristīgās mācības sociālo atbildību. Tās pamatā bija valsts, kas spēj rīkoties, pieņemot likumus, nodrošinot uzticamus pamatnosacījumus, kā arī aktīvi iejaucoties tautsaimnieciskos jautājumos, piemēram, darbojoties ar ekonomikas, konkurences vai sociālpolitiskām svirām.
"Kad es domāju par tā brīža situāciju Vācijā, es joprojām uzskatu, ka šis pamata lēmums bija ļoti, ļoti drosmīgs. Sākumā sabiedrotajiem tas galīgi nepatika, jo viņi par ko tādu patiešām nevarēja iedomāties, " sacīja Merkele savā svinīgajā uzrunā. Ludvigam Erhardam toreiz bija jācīnās ar ievērojamu pretestību. Īsi pēc Otrā pasaules kara beigām joprojām nebija vienprātības par turpmāko tautsaimniecības politikas virzienu.
Tomēr Erharda vadlīnija "labklājību visiem! " spēja izsisties. ‘Tas nebija teorētisks jēdziens, bet bija kļuvis par praktiski sasniedzamo”, uzsvēra Merkele. Patiesībā sociālā tirgus ekonomika kļuva par leģendu, jo radīja labklājību: vienas nakts laikā kara izpostītajā valstī veikala plaukti tika piepildīti, - tā sākās Vācijas ekonomiskā atjaunotne, kas pamazām kļuva par šodienas Eiropas lielāko tautsaimniecību.
Vācu ekonomiskā brīnuma simbols ir vācu marka, kas tika ieviesta Rietumu sabiedroto okupētajās zonās 1948. gada 21. jūnijā. Jaunā nauda veidoja pēckara Vācijas attīstību - tā bija balsts stabilitātei un izaugsmei. Kamēr to aizstāja ar eiro, tā bija kļuvusi par pasaulē otro svarīgāko rezervju un tirdzniecības valūtu pēc ASV dolāra.
Taču sākums bija grūts: kā sava veida starta paketi katrs no aptuveni 46 miljoniem triju Rietumu zonu iedzīvotājiem saņēma 40 vācu marku kā "galvas naudu" un pēc mēneša vēl 20 vācu markas. Savukārt, algas, īres maksa un nodokļi tika pārrēķināti attiecībā 1:1. Taupītāji ar to zaudēja lielu daļu no saviem iekrājumiem: par 100 reihsmarkām krājgrāmatiņā viņi saņēma tikai 6,50 vācu markas.
Asais cirtiens radīja vērtīgu un stabilu naudu. Tomēr 1948. gada vasarā kara sašķeltā Vācija bija tālu no ekonomiskās izaugsmes. Jaunā tautsaimniecības virziena un naudas panākumi parādījās tikai dažus gadus vēlāk. “Ekonomiskā augšupeja nekādā ziņā nav brīnums, bet racionālas tautsaimnieciskās politikas iznākums”, uzsvēra Merkele.
Pēc Merkeles domām, sociālajai tirgus ekonomikai jānodrošina nākotne ņemot vērā globālās ekonomikas apstākļus kā arī lielās pārmaiņas tautsaimniecībā. Likumdošanai un tiesu praksei jāreaģē uz pārmaiņām, piemēram, digitalizāciju, kā arī pastiprināti jārisina jaunās tautsaimnieciskās vajadzības.
"Tāpēc sociālā tirgus ekonomika noteikti nav statiska lieta, tā noteikti nav jubilārs, ko mēs varam nosēdināt krēslā un apsveikt dzimšanas dienā, bet gan tā ir ikdienas darba uzdevums," teica Merkele.